Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘recenzijas, apskati’ Category

Prāta Vētra - Vēl viena klusā daba

Prāta Vētra – Vēl viena klusā daba

Šonedēļ Latvijas populārā mūzika kļuvusi par vienu jaunu ierakstu bagātāka. «Vēl viena klusā daba» ar svaigām divpadsmit dziesmām ir devītais jelgavnieku «Prāta Vētra» studijas darbs, kas tapis no 2011. gada septembra līdz šā gada aprīlim «Diarama Studio» Hadsonā, ASV, «Courtyard Studio» Oksfordā, Lielbritānijā, «Ol’ Ingrids place» (I.Viļuma studija) un «Ziņģu namā» (grupas mēģinājumu telpas) Rīgā. Kāds tad ir jaunais grupas albums – lūk, pirmie iespaidi pēc albuma noklausīšanās…

Prāta Vētra «Vēl viena klusā daba»

(Prāta vētra)

3.5/5

«Prāta Vētra» ir veiksmīgs «uzņēmums», kas daudzu gadu garumā radījis ne tikai spēcīgu muzikālu zīmolu, bet apaudzis arī ar spējīgu profesionāļu komandu, kura sekmīgi darbojas reklāmas, koncertorganizēšanas, kino un pat sporta turnīru rīkošanas jomā. Izbristi Eirovīzijas dubļi, apskatītas Krievijas šovbiznesa aizkulises, pārdzīvotas pašmāju radio karu peripetijas, iekšējās domstarpības, līdz sasniegts tāds līmenis, kādu redzam šodien. Ilustrācijai fakts – uz vasarā gaidāmajiem «Prāta Vētras» koncertiem pirmajā tirdzniecības dienā (pirmdien) iegādāti 10 000 biļešu!

Neviena pašmāju popgrupa pēdējos 20 gados nav spējusi iemantot tik lielu klausītāju mīlestību. Vai tā ir mīlestība? Vai tomēr kas cits? Ko vēl bez mūzikas un pozitīvām emocijām grupa sniedz klausītājam? Uz šiem jautājumiem atbildēt pagrūti.

Aktuālais grupas albums seko 2008.gada hiphopa mūziķa Gustavo producētajam jaunu un, manuprāt, ne pārāk veiksmīgu muzikālu meklējumu ierakstam «Tur kaut kam ir jābūt» un grupas iekšējās traģēdijas (basģitārista Gundara Mauševica jeb Mumiņa autoavārija) plīvura pārklātajam – vienam no grupas spēcīgākajiem ierakstiem «Četri krasti» (2005). «Vēl viena klusā daba» šo pēdējo albumu kontekstā muzikāli un saturiski varētu būt kaut kur pa vidu…

Aptuveni pirms gada puiši – Renārs, Kaspars, Jānis, Māris un Ingars sanākuši kopā un nolēmuši, ka būtu pienācis laiks ierakstīt kādu jaunu albumu. Lai to paveiktu, grupa rīkojusies tā, kā būtu vēlējušās daudzas pašmāju apvienības. Proti, puiši pametuši savas ģimenes, draugus, hobijus un galu galā pašu Latviju un devušies radošā nometnē uz ASV, nelielo Hadsonas pilsētiņu, kas kādreiz bijusi vaļu mednieku bāzesvieta (plašāk par to lasiet intervijā ar Kasparu Rogu). Tādējādi puiši atslēgušies no ikdienas un pilnībā sevi veltījuši jaunradei.

Lai novērstu iekšējos konfliktus (tādi pieciem radošiem cilvēki neizbēgami varētu rasties), par jaunās plates moderatoru izvēlēts producents Deivids Fīlds. Viņu grupa iepazinusi caur Izraēlā dzimušo un Dienvidāfrikā augušo dziesminieku «Yoav», kas pirms pāris gadiem iesildīja «PV» koncertus Latvijā.

Grupa pat sadalīta divās komandās; vienā Roga un Viļums, otrā – Kaupers, Jubalts un Mihelsons. Katra komanda piedāvāja savu kādas konkrētas muzikālas idejas aranžējumu, un Fīlds izvēlējās veiksmīgāko. Piemēram, dziesmai «Ko tu vēl domā» bijušas vairākas versijas, taču albumā iekļauta Ingara Viļuma un Kaspara Rogas radītā versija, kas ir ātra un dinamiska.

Rezultātā tapušas 12 jaunas dziesmas, kas rakstītas ne gluži vienā, bet gandrīz vienā lielā elpas vilcienā, radot viengabalainu skaņu ainavu.

Tas arī albuma lielākais pluss – tajā nav izteiktu hitu, bet tas labi turas kopā.

Galvenais ideju katalizators šoreiz bijis tieši Māris Mihelsons, kas Rīgā lepnā vientulībā bija sarakstījis vairākus dziesmu demo, kurus vēlāk stādījis priekšā pārējiem «prātniekiem».

Soli pa solim «Vēl viena klusā daba»

1. «Lantern»

Albuma pirmais singls. Dziesma, kuras pamatā Mihelsona demo ideja. Pirmās asociācijas, klausoties šo skaņdarbu, radās ar pagājušogad izdoto amerikāņu grupas «Foster The People» debijas albumu – līdzīgas bungu perkusijas dziesmas izskaņā, radniecīgs rhodes piano, arī Rogas klipa vizuālā estētika šo asociāciju tikai pastiprināja. Dziesmas pamatā spilgts Viļuma basa rifs, kas nepaguris nes dziesmu uz priekšu par spīti monotonajai melodijai. Ja dziesma būtu latviski, tā noteikti izskanētu vēl pārliecinošāk.

2. «Starp citu»

Arī šajā dziesmā izceļas basa gājiens, kas kopā ar taustiņiem rada savdabīgu palēninātu fanka grūvu. Dziesmas otrajā pusē izskan plates emocionālā kulminācija, Knuta Sjunieka teksts: «Te nu stāv vaļā pastiepta roka, prot latviski rakstīt, neprot ubagot.» Interesanti, ka šis nav vienīgais skaņdarbs ar sveša (ārpus grupas esoša) autora dzeju. Acīmredzot darbs ar Imanta Ziedoņa albumu «Viegli» pamudinājis Kauperu meklēt dziesmu vārdus ārpus sevis. Man gan šķiet – rokmūzikai šāds princips nenāk par labu.

Neliela atkāpe … turpinot domu par dzeju populārajā mūzikā (šo tēmu esmu aizskāris arī Haralda Sīmaņa albuma apskatā). Rokmūzika nav opera un opera nav rokmūzika. Ja operā akadēmiski skolots solists un mūziķi interpretē kāda cita autora darbu, tad rokmūzikā svarīgs ir tieši paša mūziķa vēstījums – vēlme kaut ko pateikt, lai arī cik šķietami «nedziļš» ir konkrētais vēstījums. Lai tas būtu «I Wanna Be Your Dog», «Fuck the Police!» vai «Priekšniek, es tevi sabradāšu!» – nav būtiski. Tā ir rokmūzikas pievienotā vērtība – aiz mūzikas stāv reāla personība ar savu vēstījumu. Ja rokmūziķis sāk vēstīt citu autoru tekstu, tad viņš kļūst par interpretu… lai cik dziļa ir I.Ziedoņa, K.Skujenieka vai J.Brodska dzeja, tā, manuprāt, automātiski nepadara mūziku patiesāku. Ir svarīgi pateikt tieši to, ko pats vēlies, – tāda ir rokmūzikas dziļākā būtība.

3. «Mēles»

Poproka skaņdarbs «Četru krastu» muzikālajā stilistikā ar grupai raksturīgām atkāpēm, kurā uz sintezatora akordu fona izceļas Kaupera savdabīgā balss.

4. «Vēl viena klusā daba»

Tituldziesma, kas tapusi apkopjot dažādu gleznu nosaukumus. Muzikāli kaut kas starp «Tur kaut kam ir jābūt» un agrīnajiem grupas ierakstiem, kuros viens no pamatinstrumentiem bija akordeons.

5. «Šonakt neguļ tik daudzi»

Vēl viens vērojošs, apcerīgs skaņdarbs par bezmiegu un vientulību.

6. «Ko tu vēl domā»

Albuma otrais singls, kurā pa visām malām spraucas puišu senā mīlestība pret britpopa grupu «Blur».

7. «Manās atmiņās tas viss vēl ir dzīvs»

Nostalģisks vēstījums par bērnības atmiņām… diemžēl arī muzikāli šis ir viens no retajiem plates skaņdarbiem, kurā iespraucies naftalīns, īpaši «edžiskajās», pārlieku dīlejotajās grupai «U2» raksturīgajās ģitāras partijās.

8. «Nākamā nodaļa»

Lirisks Kaupera duets ar jauno pašmāju dziedātāju Eviju Smagari par nākamo nodaļu, ko jau raksta kāds debesīs … muzikāli skaņdarbs balstās uz kustīga bungu bīta, kas apaudzēts ar dažādiem sintezatora motīviem. Brīžiem ieskanas kaut kas no «Dzeltenajiem Pastniekiem».

9. «Ūdenī peldoša siena kaudze»

Edvarta Virzas vārdi, monotona melodija, meditatīvs bungu ritms un kustīgs basa rifs. Šo varētu saukt par «Prāta Vētras» eksperimentālo šķautni.

10. «Violet»

Vēl viens eksperimentāls, atmosfērisks skaņdarbs ar vokodētu balsi, kas paslīd garām… arī angļu valoda nepalīdz to satvert ciešāk. Deivida Fīlda teksts.

11. «Butterfly in a Bottle»

Vēl viens skaņdarbs angliski ar producenta Deivida Fīlda vārdiem, turklāt arī pie mikrofona stājies pats Fīlds. Dziesmas pamatā dīlejoti klavieru piesitieni, stīgas, notušēts bīts, kas vēlāk «atveras» kīniski (Keane) mobijiskā (Moby) kompozīcijā. Beigās ieskanas garas elektriskās ģitāras notis, rosinot asociācijas ar 1980.gadu beigu «Zodiaka» daiļradi. Manuprāt, viens no neizteiksmīgākajiem skaņdarbiem albumā.

12. «No ziemeļiem»

Liriska izskaņa ar akustisko ģitāru, Kaupera balsi un Oksfordas jauno mūziķu stīgu kvartetu. Skaisti.

Kopumā albums atstāj viengabalaina darba iespaidu. Ir sajūta, ka tas nav nācis ar lielu piespiešanos (kā tas bija ar iepriekšējo plati). Tomēr vienlaikus nepamet sajūta, ka šāds albums tapis arī zināma pienākuma dēļ… nav nolasāms kāds vienots vēstījums, kāda pamatideja vai albuma koncepcija. Nav īsti skaidrs, ko «PV» 2012.gadā mums vēlas pavēstīt… daudzu gleznu nosaukumu kolāžu? To ka debesīs kāds mūsu vietā raksta jaunu nodaļu? Drīzāk šis pašai grupai ir bijis terapeitisks ieraksts (sieviešu alter ego – Mimī, Ingrid, Ru Ru u.tml.) un, iespējams, mēģinājums sajust pēdējos gados mazliet nozaudēto radošās ķīmijas pavedienu, radīšanas prieka maģiju… To atrast ir izdevies!

Nobeigumā jāpiebilst, ka ļoti gaumīgs ir arī kompaktdiska vizuālais noformējums un dizains («Asketic»). Tas mūsdienās, fizisko mūzikas nesēju norieta laikā, ir svarīgi.

Jau ziņots, ka «Prāta vētras» vasaras koncerttūres laikā plānoti seši brīvdabas koncerti un pirmais no tiem notiks Jelgavā 28.jūlijā. Grupas koncerts notiks arī 3.augustā Ventspilī, 5.augustā – Saldū, 10.augustā – Valmierā, 12.augustā – Preiļos, bet Latvijas koncerttūres noslēguma koncerts paredzēts Rīgā 17.augustā «Skonto» stadionā. Biļetes iepriekšpārdošanā var iegādāties internetā «www.eKase.lv», un to cenas sākas ar desmit latiem. Vienīgā vieta, kur biļetes var iegādāties drukātā formātā, ir tirdzniecības centrs «Spice».

Izdošanas datums – 07.05.2012.

 

Read Full Post »

Eksperts, 14.05.2008 17:05
IERAKSTA APSKATS
VĒRTĒJUMS 2/5

1. Cela dziesma (vērtējums 1/5) – dziesma pilnīgi nekāda,sliktākais PV albūma ievadgabals
2. Ja tikai uz mani (4/5) – koncertos labi aizies, daudz kā trūkst , taču ir šajā gabalā ir power 🙂
3. Bronza (5/5) – izcils gabals, teksts arī izcils. Laikam adresēts arī visiem interneta portālos esošajiem “nodirs*m”
4. Atliek nosargāt (5/5) – izcils gabals, balstīts uz lielisku funk/hiphop rifu par kuru pat funka pamatlicēji Parliament Funkadelic būtu lepni.
5. Siama (1/5)- instrumentāls flmanco stila gabals, ko nospēlējis Kaspars Bindemanis. Diemžēl dziesmā ir tehnika un nekā cita un tā pierāda tikai to cik tukšs ir pats “multimākslinieks”.
6. Es jau nāku (3/5) – gabals iesākas labi un cerīgi, ar stabules, flamenko ģitāras iespēlējumiem, kaut kādā ziņā atgādinot noskaņas no E.Moricone dziesmām ko var dzirdēt Klinta Īstvuda 60.gadu spagetti vesternos.Dziemžēl dziesma nav tik izcila un ir pārāk gara un beigās kļūst garlaicīgi to klausīties un nākas slēgt uz nākamo.
7. Ai nu lai ( And I lie) – (3/5) And i lie latviskotā versija, Tieši šādā secībā. Studijas ieraksts diemžēl nepavelk, skanēdams diezgan pliekani. Protams pavsisam cita aina bija šīs dziesmas dzīvajā izpildījumā Arēnā rīgā uz jauno gadu, dzīvais izpuildījums pavilka labi. Studijā iemūžināt to nav izdevies. Dziesmas izskaņā tā pusminūti garā bļaustīšānās ir pilnīgi lieka.
8. Par Podu (1/5) būtībā hiphop gabals, kurā tiek nevis repots bet dziedāts. Dikti garlaicīgs, bet ideāls gabals iemigšanai.
9. Tur kaut kam ir jābūt (2/5) +/- klausāms, bet nekā izcila šeit nav.Kaupers dzied pantiņu, Gustavo repo piedziedājumu.
10.Laikam (1/5)- vēl viens gabals pie kura var aizmigt. Muzikāli ļoti vājs. Nevajadzīgi izstiepts līdz četrām ar pusi minūtēm
11.Vakardienas trakums (3/5) – kaut kāds muzikāls saturs beidzot parādās šajā gabalā. Diemžēl aranžējums ir tas kas izbojā šo gabalu, kas īpaši izteikts ir pantiņā. Piedziedājums nav nekas izcils, taču pēc iepriekšējiem 3 bezsaturīgajiem gabaliem liekas kā medusmaize.Ja šo dziesmu būtu producējis 4 Krastu albuma producents, iespējams būtu sanākusi laba dziesma. Dziesma ir pārāk gara. Pa daudz tukšu un iestarpinājumu un starpspēļu.
12.Bēdz (1/5) šo var raksturot ar trim vārdiem: ” songwriting is POOR ”
13.Pamodini Mani (4/5) dziesmas bungu ritms 1 pret 1 nospiests no REd Hot Chilli Peppers “Dani California” ievada. Šajā dziesmā varbūt arī nav lieliska meldiņa, bet toties ir lieliska noskaņā. Rssp. tas ko tik ļoti par šo albūmu uzsvēra pats Gustavo. ļoti labi ka dziesma nav nevajadzīgi izstiepta – tā ir tieši 3 min gara.

REZUMĒJUMS:

Nav saprotams , vai aranžējums ir tas kas sagandējis albūmu, vai aranžējums bija vienīgā izeja lai izglābtu “POOR songriting” stāvoklī nonākušu grupu (kas jau sāka pierādīties ar Siguldas koncertu un koncertā nospēlētajām jaunajām bet vājajām dziesmām).
Laikam gan viens gan otrs. Ir dziesmas ko aranžējums paceļ līdz izcilumam (Bronza,Atliek nosargāt), ir dziesmas ko sagandē ( And I lie) – šī dziesma dzīvajā skan lieliski ko nevar teikt par ierakstu. Ierakstā ir daudz lieku dziesmu kā piem. albūmu intro un Bindemaņa flamneco ģitārspēles tehnikas demontrējums.
Diemžēl vēl albūmā ir 4-5 ļoti vājas dziesmas, kam Gustavo aranžējums ir kā plāksteris mironim.
Grupas vājākais albums. Protams arī Kaķēnā (2001) bija daudz vāju dziesmu (ko bieži vien sauc par “filler”) taču tajā atšķirībā no šī, bija 5 izcilas poprock dziesmas.

Izskatās ka savai kolekcijai es šo albumu paeditēšu , pagraizīšu un pārmontēšu ar SONY SOUND FORGE, lai tas vismaz būtu manai ausij vairāklausāms.

Avots: delfi.lv

Read Full Post »